SaulesRiti

piektdiena, 2019. gada 20. decembris

Laika līniju dziedināšana.

Visa mūsu dzīve vai fiziskā eksistence ir nosacīta  dažādu notikumu virkne laikā un telpā. Tā mūsu prāts to uztver un formē. Mēs atceramies vakardienu un domājam par rītdienu, bet viss, kas notiek, ko mēs šobrīd piedzīvojam, ir kā notikumu secības nākošais posms. Un tādā veidā mēs saprotam, ka bija notikumi, kururs mēs pārdzīvojām kaut kad pagātnē - pirms brīža, vakar, pirms desmit gadiem, bērnībā utt.. Mums ir sajūta, ka notikušo vairs nevar pagriezt atpakaļ. Notikums ir noticis, to vairs nevar izmainīt, jo apziņas ciešā sasaiste ar prāta matricu, šādu iespēju izslēdz. Viss, kas notiek apkārt, vide, kurā uzturamies, mūsu māja, ķermenis, koki, puķes un laikapstākļi ir stiprāki par mums, matērija ir cieta, neelastīga, tai ir vara par mūsu eksistenci šajā brīdī.
Izpratne par laiku kā atsevišķi nosacītu telpas parametru cilvēkam ir maz saprotama, jo nav tāda ļoti skaidri redzama instrumenta kā varētu to ietekmēt, izmainīt vai apstādināt. Viņš(Laiks) ir kā enerģijas plūsma, kurā ieliekas un nosacīti kārtojas cilvēks un apkārtējās eksistences formas. Indiešu svētajos tekstos Laiks tiek uzlūkots kā atsevišķa dievība ar savu rkasturu, izpausmi un atbildību. 
Viens no Laika līniju dziedināšanas pamatprincipiem ir ideja par Laiku, kas pastāv tikai šeit un tagad. Fizikas princips – nelokalitāte. Tātad viss, kas ar mums ir noticis vai jebkad nākotnē notiks, patiesībā notiek vienlaicīgi, un ir sasniedzams šajā mirklī. Tādejādi visa pagātnes pieredze ir sasniedzama, un notiek enerģiju apmaiņa starp tagadējo es un iepriekšējo, kādā notikumā iesaistīto es. Pastāvot šim paradoksam, ikviens notikums kļūst pieejams, redzams un dziedināms. Mūsu pagātnē ir daudz dažādu traumu, gan emocionālu, gan fizisku, kas sistītas ar bailēm, vainas sajūtu, dusmām, grizsirdību, pieķeršanos un dažādu veidu ciešanām. Šīs negatīvo pieredzējumu sekas krājas kā bagāža ceļojuma koferos, kuru stiept līdzi paliek pārāk smagi. Metodes spēks un jauda ir tajā, ka pagātnes notikumi netiek izmainīti, laika līnija jeb notikumu secība paliek tāda, kāda bijusi jau sākotnēji uzbūvēta, nenotiek zemapziņas apmānīšana. Tiek dziedināts emocionālais bloks, atstājot Dvēseles atmiņā tikai pieredzi, bezkaislīgu sajūtu, ka tā viss ir bijis. Netiek skartas paralēli iesaistīto Dvēseļu Laika līnijas, tāpat arī netiek izveidota jauna laika līnija, kurā jau eksistētu jaunais stāvoklis. Atgriežoties no “dziedinošā ceļojuma laikā”, ir sajūta, ka visu šodienas situāciju redz pavisam citā gaismā, jo ir aizgājis/izdzēsies kāds līdz šim nezināms tumšas enerģijas sabiezējums mūsu sirds mīlestības centrā. Šis smagums, kas bieži vien ir vilcies līdzi cauri daudzām dzīvēm, ir saprasts, atlaists un piedots. 
   Ar šo metodi var dziedināt fizisko slimību cēloņus, ietverot arī ģenētiskās slimības, izsekojot dzimtas līnijas, atrodot pirmcēloni. Var kārtot Dzimtas koku, izsekot konkrētu problēmu cēloņus un sekas, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Var atrast un neitralizēt fiziskos un astrālos imprintus, čipus, dažādus negatīvos pieslēgumus enerģētiskajā ķermenī. Var aplūkot un dzēst visa veida karmiskos kontraktus, Dvēseļu līgumus, vienošanos, izparast un pieņemt dažādas, šajos līgumos iesaistīto enerģētisko formu izpausmes. Tāpat arī var atrast un dzēst līgumus ar dažādu veidu enerģētiskajām būtnēm un būtībām. Var atbrīvoties no fobijām, dažādu baiļu programmām. Ļoti veiksmīgi var attīrīt savu prātu no sociālajiem un sabiedrības uzstādījumiem, ikdienas rutīnas programmām, kuras nepamanām, bet visu laiku atkārtojam. No negatīvajiem uzvedības modeļiem, ģimenes attiecību musturiem un līdzīgiem prāta uzslāņojumiem. Svarīga nianse, kas atšķir šo metodi no līdzīgām psiholoģiskajām metodēm, ir tās saudzīgums. Cilvēkam nav vēlreiz jāpārdzīvo sāpīgais notikums, traumējošās sajūtas, vairs nav bailēs jātrīc vai jāmokās, bet tikai jāierauga un jāizprot kā viss iepriekš bijis. Dziedinošā tīrās gaismas un mīlestības enerģija transformē un palīdz atbrīvoties no sakrātās spriedzes, ļaujot veldzēties atbrīvojošās sevis pieņemšanas un iemīlēšanas sajūtās.
 Psiholoģisko sesiju laikā mēs rakņājamies savu smadzeņu atmiņu haosā, meklējot cēloņus un aplūkojam sāpīgos procesus, mēģinot piedot sev un citiem. Dieva līmenī mēs iemetam sevi pilnīgā bezatbildības stāvoklī, sakot, Dievs, pieņem mani un manus nodarījumus, tas viss Tev, es viss Tavs. Bet ir arī zelta vidusceļš, izzināt, saprast, pieņemt pagātnes notikumus, vienlaicīgi tajos neiekrītot, bet kļūstot pašam sev par dziednieku. Ir intuīcija, Dvēsele, augstākais es, Dievs, dziļa apzināšanās un vienlaicīgi sevis pieņemšana un atdošana augstāku spēku laukam.
Šo dziedināšanas metodi var izmantot kā pamatinstrumentu, var kombinēt ar cietām psiholoģiskajām dziedināšanas metodēm. Var izmantot praktiski jebkurai situācijai vai jebkuram saslimšanas gadījumam. Nav vecuma ierobežojuma. Ar bērniem līdz 12 gadu vecumam darbojas caur vecākiem, enerģētiskajiem aizbildņiem. Sesijas laikā nav nepieciešama bērna klātbūtne. Var pilnībā sakārtot un harmonizēt ģimenes enerģētiku, fiziski neiesaistoties visiem tās locekļiem.
Šobrīd, informācijas pārbagātības laikmetā, kad prātā izzūd robeža starp virtuālo un reālo eksistenci, ir ļoti viegli padoties interneta vilinājumam. Neizejot no istabas un nepametot nosacīto komforta zonu, var iztēloties kā visa pasaule ienāk tavā mājā un pats kļūsti par piedzīvojumu epicentru. Tā ir ļoti iluzora uztvere, bet arī ļoti pievilcīga. Digitālo laikmetu nevar apturēt, un tam ir savas priekšrocības. Var ekrānā satikties ar cilvēku, kura ķermenis atrodas planētas otrā pusē. Un komunikācija notiek, jo enerģijai jau robežu nav. Un tieši šobrīd man ļoti svarīgs ir ķermeniskais kontakts. Dzīvais, sablīvētais cilvēks, nevis tikai viņa digitālā versija. Tāpēc arī cenšos atrast iespējas satikt “dzīvajā” cilvēkus, kuri man ir svarīgi, viņu uzrakstītās grāmatas vai izstrādātās metodes esmu pārbaudījusi savā pieredzē. 
Tāpēc arī devos iepazīt klātienē Selu Reičelu (lietoju krievu valodas versiju, jo ar tādu vārdu viņu iepazinu), lai apgūtu Laika līniju dziedināšanas metodi. 
Un, pirmais, ka sajutu, bija Sela vienkāršība, pieņemšana un bezpretenziju stāvoklis. Viņa klātbūtnē jūties droši arī tad, ja vēl pirms brīža pavisam nejuties droši. Sajūtās dominē atbalsts, piedošana un bezgalīgi dziļa sapratne par esošo un pieredzēto. Man liekas, ka daudzas mūsdienu cilvēka problēmas rodas tieši no milzīgās koncentrēšanās uz sīkumiem, no analizēšanas un mēģināšanas izprast to, ko vajag vienkārši pieņemt. 
Semināra pirmajā vakarā bija koncerts “Dvēseles melodija”, kura laikā Sels spēlēja, improvizēja katram dalībniekam īpašu melodiju. Mūzika ir ļoti intuitīvi smalka saruna, tādēļ ar interesi klausījos citu melodijas un domāju, nez kāda būs manējā, kā es viņu sajutīšu? Jāatzīst, ka neviena nebija līdzīga, visas bija atšķirīgas, dažas nianses pat disharmoniskas. Un tā jau tas ir, ka katrs esam individuāls. Savu melodiju klausoties, apraudājos. Tieši tik dziļi, mazliet smeldzīgi tā mani uzrunāja. Mūsu Dvēsele var runāt dažādos veidos, ar iekšējo sajūtu, intuīciju, ārējām zīmēm, bet tā var būt arī melodija, kas vada pianista rokas, liekot nospiest tieši tos taustiņus, kuru skaņas vibrācija liek ietrīsēties manai sirdij. Biju ļoti aizkustināta un arī mazliet pārsteigta, ka tik vienkārša melodija var tik dziļi atvērt iekšējo telpu.
Nākošajās dienās sākās darbs vairākos līmeņos. Sākumā šķiet, parastas zināšanas, psiholoģija, izskaidrojumi, termini, situāciju analīze, piemēri, norādes uz iespējamām kļūdām un citas teorētiskās lietas. Arī Sels visa semināra laikā daudzkārt uzsvēra, ka terapijas metodei ļoti savarīga ir emocionālā klātbūtne, kas sastāda 90% no kopējā procesa un tikai 10% ir pati metode. Tāpēc paralēli jauno terminu apguvei tika veikta arī mūsu visu enerģētiskā dziedināšana meditācijās, praksēs un savstarpējā komunikācijā. Augstāko spēku klātbūtne bija jūtama visu laiku, tik intensīvu visu līmeņu dziedināšanu un kārtošanu nebiju šajā dzīvē vēl pieredzējusi. Atgriešanās bērnībā, iepriekšējās dzīvēs, dziedinošo enerģiju plūsmas traumētajās vietās ķermnī, prieka enerģija, spēks un drosme, paļaušanās, miers, apskaidrība, savienošanās ar daudzdimensiju pasaulēm, izplūšana kopējā apziņas laukā un milzīga paļāvība uz Dvēseli sevī un savu ķermeni-avatāru. Laiks un telpa saspiedās un izpletās, jo citādi prāts nevar izskaidrot to milzīgo darba un jaudas apjomu, kas manī tika iespiests šajās pāris dienās. Informācija, prakse, enerģiju potenciāls, treniņš klienta un dziednieka lomā, ko pakāpeniski izgāju trijos līmeņos, iegūstot meistara sertifikātu, manī šobrīd pakāpeniski atveras kā iekšēja dziļa zināšana.  Tā vienmēr ir bijusi klātesoša, tikai neapzinātā veidā. 
Mūsos visos ir šīs brīnumainās spējas, kuras ikviens var atvērt un pielietot savā dzīvē, jo atšķirība starp to, kurš zina un to kurš nezina ir tikai apzinātība un klātbūtne. Pašlaik mūsu cilvēciskie, fiziskie ķermeņi līdzinās lidmašīnām, kurās ir ieslēgts automātiskā eksistences vadība, bet ikviena rokās ir iespēja pašam sēsties pie stūres un pārņemt vadību. Un atslēga visam ir griba, disciplīna un zināšanas. Brīnumu nav, ir tikai zināšanas kā viss notiek. Laiks iziet no autopilota režīma. 

Mīlestībā, 
Inese

01.12.2019.


trešdiena, 2019. gada 7. augusts

Čenelings. Civilizācijas. Pieredze. Atklāsmes.



Esmu brīvdienās. 
Dienvidos. Zila jūra un saule katru dienu. 
Pirmajā vakarā, sēžot uz jumta un vērojot zvaigznes, sevī dziļi un atviegloti nopūtos: cik te labi, varētu rakstīt, rakstīt, rakstīt....
Un nākošā rītā arī rakstāmais klāt. 

Ar informatīvo čenelingu biju saskārusies arī agrāk. Internets ir pilns ar dažādiem stāstiem, civilizāciju vēstījumiem un visdīvaināko informāciju. Ja nav sava iekšējā kamertoņa, tad tikai lasi un brīnies, ko tik viens cilvēks nevar "izdomāt".

Ar dzīvo civilizāciju enerģiju satikos pagājušā gada vasarā. Es to sajutu cilvēkā, savā draudzenē, savā ceļabiedrā. Un man galvā bija doma - man vienalga, kas tas ir, bet šo sajūtu es esmu meklējusi visu mūžu šeit uz Zemes. Un es biju bezgala laimīga un pateicīga visiem augstākiem spēkiem, ka ceļš ir atvēries. 
Tagad, pēc gada, atskatoties atpakaļ varu teikt, ka tas bija nozīmīgs pagrieziena punkts. Tāpat, pa šo laiku, attīroties prāta piesārņotajai videi, skaidri varu sajust atšķirību informatīvajam un enerģētiskajam kanālam. Un, laikam tieši enerģiju plūsma bija tas impulss, kuru sajutu visā savā iespēju pilnībā. Enerģija caurstrāvoja manu būtību un mazais avatāriņš tikai nodomāja: bez šī es nevaru tālāk dzīvot. Ja to nevaru dabūt, tad nav jēgas vispār tālāk doties.

Paiet kāds laiks, līdz sāc atšķirt vai savā uztverē atdalīt kanālu no cilvēka. Sākotnēji jau visu  šo čenelēšanu,  informācijas translēšanu uztver kā cilvēkam piešķirtu dabas dāvanu, talantu, spējas. Bet ar laiku, ikdienas treniņa rezultātā, iemācies uztvert nianses, piedzīvot sapratni un pieņemšanu notiekošajā. Un, kas manā gadījumā, ir milzīgs ieguvums, paliek pilnīgi vienalga kā to visu uztver apkārtējie. Iemācies atšķirt un saprast ar kuru cilvēku runāt, ar kuru paklusēt, ar kuru vispār pārtraukt kontaktus. Ko klausīties, kam nepievērst uzmanību. Jā, tas viss atnāk, bet ar laiku/ar pieredzi. 
Bet ceļš uz to ir iekšēji grūts. Pēc tam ir viegli, bet izdzīvojot visus atsacīšanās, atzīšanas, drosmīgu lēmumu, atšķirīgas reakcijas un zaudējumu pieredzes, procesa laikā ir smagi. Laikam nav pat īsti ar ko salīdzināt. Vienīgi, varbūt, ar drosmi doties kaujā, redzot pašreizējo ienaidnieku ceļa galā. Un tā pat īsti nav cīņa, tu jau zini, ka kļūsi par to, ko redzi un varbūt vēl neredzi, tikai sajūti, izdzīvosi, ielīdīsi pašā pekles viducī, lai vienā mirklī saprastu - viss, es esmu tas un es varu to mainīt. Un paliek viegli, arvien vieglāk. Un atskatoties, redzi tikai purvu, no kura esi izrāpies uz brīdi atpūsties.

Tiem, kas nejūt enerģijas, nesaprot nianses, varu tikai teikt, ka tas viss nāk ar laiku. Es arī neko nejutu. Pirmajā tiešajā čenelinga sarunā, uzdodot jautājumus, gaidīju(prāta konstrukcijas), ka atbildes būs tādas vai šādas. Enerģijas nejutu un vispār īsti nesapratu kas notiek. Jo katrs process, arī šis, sākas ar mazumiņu, kā strautiņš, kurš iztek kaut kur no zemes, bet vēlāk, pieaugot spēkam, kļūst par upi, dziļu un platu vai strauju un akmeņainu. Un pārmaiņas nav ārējas, drīzāk iekšējas, nemitīgs sevis pārveidošanas process, iekšēja kustība, neredzama darbība. Tikai pēc laika pamani, ka apkārtējie cilvēki reaģē savādāk, saka citus vārdus un dzīves notikumu virzība sāk atšķirties. Bet tas viss ir ļoti pakāpeniski. Un esmu piedzīvojusi, ka sevī vislielākos un visdosmīgākos lēmumus, apkārtne nekādi neatspoguļo. Jo mainās tikai sajūta, paliek viegli. Un apkārtne sajūt šo vieglumu, neko vairāk.

Dzīve neapstājas, pati no sevis nerestartējas. Tāpat ir jāizdara savi ikdienas darbi. Neviens nekur nepazūd, tikai sajūta, ka vari izvēlēties kaut ko nedarīt, iedod spārnus. Katram, protams, ir savi ierobežojumi. Mans lielākais uzdevums šobrīd ir pateikt nē tam, ko negribu un pateikt jā tam, ko vēlos. Bet pāri visam tomēr sajust vai man to vajag un ko man vajag.
Enerģētiskais čenelings iedod grūdienu situācijas apzināšanai un risināšanai esošajos apstākļos. Fiziski nevar aiziet pagātnē atpakaļ, bet mentāli var. Tāpēc ir iespēja, izmantojot visus šos senos pavedienus, atrast savu atspēriena punktu šai brīdī. Jo teorētiski jau mēs zinām, ka viss ir iluzors un notikumu cēloņi un sekas var mainīties vietām. Bet tā visa rezultātā kādā brīdī ienāk sava veseluma apzināšanās, pieņemšana un miers. Jo viss jau ir viens. 

Šoreiz būs par slimībām, vientulību un pieredzēm, kā šīs enerģijas izdzīvoju sevī un kā pārmest laipu, lai turpinātu dzīvi ar prieku. Kā izmisums atver vārtus vistumšākajam mūsos, kā atrast to zelta stīgu, lai gaismas pieliets būtu ik mirklis, ko radām šeit uz Zemes.
Kad esi notikumos iekšā, tad notiek vienīgi piedzīvošana. Izjūtot un ielaižot sevī mokas un izmisumu, it kā atveras kādas durvis uz viduslaiku pils pagrabiem, kuros dzīvo tas, ko negribam redzēt, tas, ko baidāmies atcerēties un piedzīvot vēlreiz. Varbūt atkārtoti jau atkal un atkal, bet varbūt tikai mazliet ieskatoties.
To mācībstundu, ka izzinām sevi slāni pa slānim un, iegūstot pieredzi, ejam tālāk, it kā būtu apguvuši. Ir zināšanas un ir sapratne, kur jārok. Bet tām dziļām lietām tik viegli nevar tikt klāt. Tas ir kā ar smagu slimību. Var uzšķērst, izgriezt, izpreparēt un salikt pareizi visus ķieģelīšus, bet vai pēc tam būs spēks tajā jaunajā "ieiet dzīvai"?
Mēs varam līgani plūst pa dzīvi, bez īpašiem pacēlumiem un kritumiem, bet man tā nenotiek. Katrs izpētes projekts ir PROJEKTS. Es tajā esmu, es to piedzīvoju, es tajā nomirstu un piedzimstu no jauna. Kur šie projekti rodas? Manā galvā, manā sirdī un manā dzīvē, ļoti koncentrēti pēdējā gada laikā.

Jau kādus desmit gadus, es ik pa laikam apmeklēju Pētera Kļavas lekcijas. Par realitāti, par pieņemšanu, par atteikšanos, par saplūšanu bezgalīgajā Apziņā. Un ir interesanti vērot gan viņa/kā cilvēka pārmaiņu procesus, gan savējos. Tā kā apkārtējā, redzamā pasaule ir tikai mūsu iekšējā stāvokļa atspoguļojums, tad raugoties kā Pēteris atspoguļojās manā prātā, es varu ieraudzīt pati sevi, savas enerģijas, savus stāvokļus un arī savu izaugsmi/vai brīvību. Ir cilvēki, kas apgaismības mirkli piedzīvo spontāni, ir tādi, kas jau piedzimst apgaismoti, bat pārsvarā jau mēs visi ejam savu prāta rāmju iesprostoti, pamazām plēšot kārtu pa kārtai, lai apzinātais skats kļūst mazliet plašāks. 

Pēteris ir ļoti tiešs un uzstāšanās reizēs arī rupjš. Sākumā mani tas šokēja un bija vajadzīgs diezgan ilgs laiks un arī noteiktu zināšanu bāze, lai izprastu šādas rīcības iemeslus. Mēs taču garīgumu, gaismu, apskaidrību vienmēr asociējam ar kaut ko pozitīvu, skaistu un pacilājošu. Tagad mani šāda rīcība vairs nešokē, vien izraisa smaidu, dažreiz pat riktīgi smieklīgi skatīies to "uzvilkšanās" procesu. Un piefiksēju, ka to vairs pat nedzirdu. Vai arī varbūt viņš lamājas mazāk un ir kļuvis mierīgāks? Bet tieši pēc šīm tikšanās reizēm es arvien vairāk aizdomājos par žēlsirdību, par līdzcietību un par tiem smagajiem cilvēku stāstiem, ar ko bērnu ārsti saskaras ikdienā, slimnīcā, reanimācijā. Tur nav nekādu skaistu bilžu, tur sāpes, ciešanas un zaudējumi ir ikdiena. Kā nenotrulināties, bet saglabāt cilvēcību. Kā neiekrist ar seju dubļos, bet tos izbrist un izkāpt sausumā tīrām kājām? 

Es ikdienā praktizēju, Dvēseles sarunu, bet diezgan ilgi nevarēju atrast un noformulēt savu jautājumu. It kā likās, ka manī ir pārāk maz līdzcietības. Tad domāju, varbūt jāiet par brīvprātīgo palīgu paliatīvajā nodaļā pastrādāt, bet situācijas neveidojās. Tad dzirdēju par projektu, kura ietvaros tika meklēti brīvprātīgie, kas vecajiem cilvēkiem pansionātos lasītu priekšā grāmatas vai žurnālus. Bet biju reklāmu dzirdējusi pārāk vēlu. Izrādījās, ka ir ļoti daudz cilvēku, kas vēlas šādi darboties un vairāk nav nepieciešams. Vēlāk domāju, varbūt jāiesaistās kādos vēža atbalsta projektos, lai palīdzētu atrast risinājumus emocionāli grūtās situācijās. Man likās, ka manī ir žēlsirdības par maz, jo nesāpēja sirds par katru bezpajumtnieku un katru noklīdušo kaķi kā bērnībā. Domāju, man ir tik komfortabla sadzīve, likās, ka iedots pārāk daudz, ar rezervi, lai tiešām nepietrūkst. Vēlējos, lai manī izgaismojas šīs pieņemšanas enerģijas. Man gribējās sajust kā tas ir, kad visu pieņem, visus pieņem un esi pilnīgā saplūsmē ar apkārtējo pasauli. Jo tad tu pieņem arī savu iekšējo pasauli, vairs necīnies, nepretojies un esi vienkārši viss. Teorētiski to esmu izlasījusi vismaz simts  dažādos veidos, jo visu garīgo grāmatu esence sludina tikai šo vienu: Kā būt saplūsmē, kā uz to tiekties, kā praktizēt. Apjūsmo skolotājus, kas ir šo stāvokli sasnieguši. Es arī to gribēju. To sajūtu, ka vienkārši esi, vairs nav viņš un es, pazūtd tie un tās, izgaist apstākļi un sajūtu piesaistes. Ir tikai viens un tas ir Dievs un tas esmu Es.

Jau no bērnības esmu ļoti jūtīga. Ļoti emocionāla, sajūtu to, ko citi nejūt, emocijas, smaržas, viļņošanos. Visu apzināto dzīvi uzskatīju to par trūkumu. Ir diezgan traucējošas visas tās hipertrofētās sensorikas. Un tā kā apkārtējie "neko tādu nesajūt", tas , protams, izraisa dziļu neticību sev, iedragātu pašaziņu un milzīgas bailes no "Tev atkal ir problēmas? Kāpēc tu nevari būt kā visi?" Patiesībā jau ļoti centos. Tik ļoti, ka gandrīz pazaudēju sevi. 

Kādu laiku, varbūt pusgadu, varbūt ilgāk, dzīvoju ar iekšēju sajūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Ķermenī nav kārtībā. Man likās, ka sajūtu pārmainītu šūnu enerģiju. Domāju, tās atkal manas iedomas un ignorēju šīs sajūtas. Bet tomēr pie ārstiem izstaigāju, lielu naudu iztērēju, lai sev kārtējo reizi pierādītu, ka viss taču ir kārtībā, analīzes kā kosmonautam, ideālas. Saņēmu apliecinājumu, ka viss labi un sajūtu atlaidu.
Bet rudens pusē, ievēroju, ka mazā pumpiņa uz deguna sāk diezgan ātri mainīt izmērus. Kosmetoloģe neņēmās likvidēt, teica lai eju pie ārsta, lai noņem ar lāzeru. Kamēr pieteicos, kamēr aizgāju, pagāja vēl pāris mēneši. Tad ārsts bija saslimis, tad pieraksts jāpārceļ. Nu jautri. Kā jau šodienas medicīnā. Klīnikas lielas, telpas plašas, ārstu maz, finansējuma  pavisam maz. Galu galā tiku pie jaunas, centīgas ārstes, kas visu kārtīgi pētīja un procedūras veica ļoti precīzi. Pumpu izgrieza ar lielu gabalu. Sākumā jau nesapratu kāpēc tāda nopietnība. Apgaismība nāca tikai pēc divām nedēļām, kad ārste piezvanīja un izstāstīja, ka viss laimīgi un aprakstu saņemšu epastā. Mūsdienās ir ļoti labs draugs internets. Visu, ko gribi uzzināt, viņš tev izstāstīs. Un, ne tikai atradīs nosaukumiem paskaidrojumu, bet iepazīstinās arī ar līdzīgiem gadījumiem. Latīniskie burtu salikumi medicīnas izrakstā jau neko traku nevēsta, jo tu cilvēks parastais nezini, ko tas nozīmē. Vēru vaļā internetu... un tur jau viņš bija.  Mans mīļais pārmainīto šūnu veidojums. Tas, ko es jutu jau ilgāku laiku, tikai meklēju nepareizā vietā. Es uz viņu skatījos katru rītu un vakaru, mēs sasmaidījāmies ik reiz, kad ieskatījos spogulī.

Tik daudz biju lasījusi par sajūtām, kādas ir cilvēkiem, kuriem konstatēts vēzis. Kā pārmainās pasaule, sajūtas, prioritātes. Šobrīd varu pateikt tikai vienu. To sajūtu, ko izdzīvo pieņemšanas brīdī, nevar ar vārdiem nodot apkārtējiem. Tā ir nāves tuvā klātbūtne apziņā. Tā ir savas dzīves īslaicīguma sapratne. Sajūta, ka tev ir atlicis tikai tik cik ir, manā gadījumā daudz, jo laicīgi. Un uzreiz kristāliski skaidras ir tavas izvēles. Kas svarīgs, kas nesvarīgs. Un mana pirmā doma bija: vēl bērni nav pieauguši, jaunākajam tikai divpadsmit. Un no šī brīža visas izvēles iet tikai caur šo vienu prizmu. Man ir tikai šī viena dzīve šobrīd. Es gribu piedzīvot un izdzīvot visu, kas paredzēts. Esmu gatava visintensīvakajam variantam. Jo es sapratu, ka dzīvei ir redzams gals. Viņš vēl ir tālu, varbūt līdz simtiņam tikšu ar mūsdienu medicīnas iespējām, bet es to galu ieraudzīju. Fizisko galu, ne jau garīgo. Un tagad katru reizi, kad man uznāk sevis žēlošana par to, cik man dzīvē grūti, es ļauju sev izvēlēties, mazliet paraudu, mazliet paflirtēju ar situāciju, bet nākošajā rītā jau esmu gatava jaunai pieredzei. Un es izvēlos ceļu, jo var izvēlēties arī aiziešanu. Tas ir reāli un tas ir iespējami.

Tā kā vēzis ir pārmainīta šūnu apziņa, tad nevar teikt, ka kaut kas manā ķermenī radās ne no kā. Manas izvēles, mana cenšanās būt tuvāk slimajiem, šo pārmaiņu, iespējams, radīja. Un ne tikai tas. Visa mana dzīve bija pārmainīta šūnu apziņa. Es pati to vēlējos piedzīvot un izprast. Un es to dabūju. Es uz visiem laikiem zināšu kā jūtas cilvēks, kuram ir vēzis, jo iekšējā dziļā vēlēšanās procesu izpētīt, arī projicējās manā ārējā pasaulē, manā ķermenī šajā pieredzē. Pārmainītas šūnu apziņas pieredze. Par to esmu priecīga un pateicīga. Arī par sajūtām. Jo dziļais izmisums un vientulība, kurā nav iespējas nevienam to izstāstīt, ir diezgan smagas un bezcerīgas sajūtas. Bet tas radīja manī kaut kādu milimetrīgu tuvošanos pieņemšanas stāvoklim. Arī sapratne caur ķermenisko izdzīvošanu, atver jaunu spektru patiesas līdzjūtības plūsmā. Šobrīd manī ir daudz vairāk miera, jo vēzis jau nav nekas traks. Tā ir tikai pietura nepārtrauktajā pieredzes stāstā. Un katram jau nevajag šajā pieturā apstāties, var mierīgi doties tālāk, to nepiedzīvojot. 
Bet ar to jau viss nebeidzās.

Kādā reizē, pirms pāris mēnešiem, pērkot biļetes pasākumam internetā, izlasīju par labdarības koncertu, kas tiks rīkots Arēnā Rīga, ar mērķi savākt naudas līdzekļus smagi slimu bērnu ārstēšanai. Nospriedu, ka jāaiziet un "jānobalso ar savu maciņu", ja reiz šis pasākums ir manā redzes laukā izpeldējis. Nekad neesmu šādos pasākumos piedalījusies. Man viss bija jauns un interesants. Sākot ar to, ka formāts ļoti brīvs, mūziķu daudz un apmeklētāju arī bija daudz. Divas reizes pirms pasākuma man bija tāda kā vilcināšanās, domāju: vesela diena jātērē, uz Rīgu jābrauc, negribas... Domāju, vai tad latviešu mūziku neesmu dzirdējusi. Tad sevi motivēju ar atrunu, ka vismaz zināšu, kādas grupas tagad ir Latvijā aktuālas, un tiešām bija ļoti daudz tādu, kuras dzirdēju un redzēju pirmo reizi. Pēcāk, lai vismaz kāda jēga braucienam uz Rīgu, sarunāju satikties ar draudzeni, kuru nebiju sen redzējusi. Vēlāk tieši tikšanās bija motivators tomēr uz Rīgu aizbraukt un, ja jau tik tālu tikts, tad uz koncertu arī jāaiziet.
Sēdēju, klausījos, tāpat kā parastā rokkoncertā apkārt staigāja cilvēki ar alus glāzēm rokās, it kā nekas neliecināja par šī koncerta atšķirīgumu. Bet enerģijas ieplūst pakāpeniski. Sākumā jau paša enerģētiskais lauks kādu mazumiņu spēj pārstrādāt, mēģini it kā nedaudz distancēties, bet tas sāpju, izmisuma un cerību sablīvētais spiediens ir tik masīvs, ka, protams, visa aizsardzība un vēlēšanās tikai paskatīties no malas vienkārši izšķīst. Tas ir kā mēģināt ar parastu durvju atslēgu noturēt cunami, kas brāžas pāri pilsētai.
Es biju tajā iekšā, tikai kaut kad pēc krietna laika sapratu, ka koncerta tiešraide tiek translēta televīzijā, jo projekts jau aptver visu latvijas skatītāju auditoriju, citādi tik lielus naudas līdzekļus nav iespējams savākt.
Katrs mūziķis pirms uzstāšanās bija aicināts teikt kādus līdzjūtības vārdus un visi arī tiešām centās. Varēja just, kam tie nāca no sirds, kam no prāta, kurš pats savā ģimenē un dzīvē piedzīvojis neārstējamu slimību pieredzes. Ļoti, ļoti emocionāli sakāpināti. Tam visam pa vidu vēl arī aktieri uz atsevišķas skatuves lasīja pirmsnāves vēstules un tuvinieku pēcnāves stāstus. Viss ļoti patiesi, dzīvi un īsti. Gan jau vēl kāds ir redzējis šos koncertus un droši vien arī ziedojis. 
Pat īsti nesapratu, kas tas bija par pārdzīvojumu tieši man, bet es to apkārt esošo elektrizēto sāpju enerģiju sajutu kā savu visā ķermenī. Es to ielaidu sevī, es nesapratu kas notiek. Tikai pēc divām stundām, izejot no Arēnas, es sajutu, cik milzīgs smagums ir manī iemājojis. Un es noklausījos, varbūt, tikai pusi no koncerta. Trīs kilometrus gāju līdz mašīnai ar kājām pa Rīgas mikrorajonu ielām un raudāju skaļā balsī. Un tajā iešanas procesā ļoti daudz putu no virspuses arī aizskalojās. Man visas uzasinātās emociju stīgas sāpēja no pārpūles un es zināju, ka to smagumu nespēju pacelt. 
Nākošajā dienā, pēc koncerta, sākās, man neizprotama notikumu ķēde, kuru šobrīd jau varu aprakstīt diezgan mierīgi. Vēlāk ironizēju pati sev, laikam egregors mani ieraudzīja.
Vienam no maniem bērniem apmēram pirms trīs gadiem sākās nesaprotamas veselības problēmas gremošanas sistēmā. Vedu pie ārstiem, skatījās ar aparātiem, veica analīzes, bet ārstējošais speciālists divus gadus turēja mūs gaidīšanas režīmā. Vienīgais ieteikums bija: "vērojiet vēdera izeju, ja kas mainās, nāciet uz vizīti vai pie ģimenes ārsta". 
Apmēram nedēļu vai divas pirms šī notikuma bērnu ķirurgs izteica aizdomas par nopietnu saslimšanu, kas varētu būt ģenētiska un ieteica griezties pie ģimenes ārsta, lai izmantotu paātrināto rindu. Jāteic, ka pirmo reizi dzirdēju par šādu iespēju. Līdz šim biju saskārusies ar to parasto un maksas rindu. Bet, kā izrādās gremošanas problēmas bērniem Latvijā ir ļoti izplatītas un pieraksts pie ārsta jebkurā rindā ir jāgaida 5-6 mēneši. Man nebija pieredzes ar nopietnām slimībām.
Nesaprotamā kārtā jau nākošās dienas rītā bijām Bērnu slimnīcā pie gastroenterologa, kas pēc visu simptomu apraksta bija gatavs bērnu tūlīt likt slimnīcā, veikt pilnu veselības izmeklējumu kompleksu, rakstīt atbrīvojumu no eksāmeniem un veselu rindu citu darbību, kas izriet no jau nosauktajām. Es biju vieglas formas šokā. Kāpēc 3 gadus neviens par mums neinteresējās un nu tik radikālas lietas. Man, vecākam, 3 minūtēs bija jāizlemj, kas svarīgāk veselība vai izglītība. Sistēma pret sistēmu, jo izmeklējumu laiki sakrita ar pamatskolas eksāmenu grafiku. Manis pašas uzstādījums: "veselība vienmēr pirmā vietā, pēc tam viss cits" bija izvilkts un nolikts acu priekšā. Ir tik viegli to ieteikt otram, bet cik grūti, kad tas jāizdara pašam. Es domāju, sešpadsmit gadi, vēl daudz ko dzīvē var paspēt un apgūt. Un piekritu veselības pārbaudēm.
Pēcāk, tai pašā dienā, nācās saskarties ar izglītības sistēmas mehānismiem, jo mācību pārzine mani "apgaismoja", ka, lai nedēļu pirms eksāmeniem, no tiem saņemtu atbrīvojumu, ir vajadzīga Izglītības ministrijas speciāla atļauja, un nav zināms vai tādu dos. (Eksāmeni sistēmā ir ļoooooti svarīgi). Vēl apgrūtinošs un neskaidrs bija jautājums, vai bez gala eksāmenu kārtošanas varēs pretendēt uz iestāšanos konkrētā mācību iestādē, kurā jau konkurss izturēts. Tie ir smagi jautājumi un atbildīgi lēmumi, kas manā sakāpināto emociju burbulī vienkārši cēla nost jumtu. 
Līdz vakaram man bija visi vajadzīgie iesniegumi un atļaujas, bet es sev teicu: Es ar šo visu pārgulēšu, un rīt nāks atbilde. Rīt es varu iedarbināt šo mehānismu un palaist no kalna. Un domāju, jāiet izvēdināt galvu, pabūt kādu mirkli dabā. Pēc trīs stundu staigāšanas, nākot mājās, jau bija gatavs risinājums.
Ģimenē izlēmām, ka, ja bērns izdzīvoja divus gadus, tad izdzīvos arī vēl vienu mēnesi. Nezinu, vai tas bija pareizs lēmums, bet es sevī apņēmos, ka turēšu viņu enerģētiski visu šo laiku. Ar svešu cilvēku, iespējams, to nevar izdarīt, bet savu bērnu māte var turēt piepaceltu pietiekoši ilgi. Izdzīvoju slimnīcas stāstu un iemācījos koncentrēt enerģiju, būt 24/7 aizsardzības pozīcijā. Enerģētiskie kokoni, darbību modelēšana, lauku tīrīšanas, psiholoģiskās metodes... pēkšņi es to visu varēju automātiski, nedomājot. Tālākais jau bija tehnisks  jautājums. Viss it kā gāja savu ieplānoto ceļu. Bērns izcili nokārtoja eksāmenus, iekļuva skolā, kurā ļoti vēlējās iekļūt, ārsti un slimnīcas personāls strādāja perfekti. Abas sistēmas arī bija pabarotas. 
Tagad, kad saslimšanas diagnoze ir medicīniski apstiprināta, es tikai varu nožēlot tos divus gadus, kad man paršādu slimību nebija ne jausmas, un cik daudz mēs varējām uzlabojumu panākt, ievērojot vienkāršas diētas, nelietojot uzturā produktus, kas izraisa saasinājumu. Bet varbūt tas bija nepieciešams Dvēseles pieredzes ceļš, lai konkrētā ķermenī uzskatāmi parādītu mūsu sabiedrības ēšanas un pārtikas ražošanas nenormālību.
Uzzinot par ārstēšanās finansiālo pusi, man galvā kā kaleidoskopa stikliņi kopējā mozaīkā krita visi tie gadījumi, kad es lasīju vai atrados blakus situācijām kur tiek vākti ziedojumi zālēm, slimnīcām, operācijām utt..  Jo nu arī mēs bijām šo ļoti dārgo zāļu potenciālo lietotāju sarakstā. 
Mani mierinājuma vārdi pusaudzim, kuram ir iedzimts talants gatavot ēdienu, bet kurš grib kļūt par kvantu fiziķi, bija: "varbūt tieši tu spēsi atrast slimības cēloņus un varēsi izārstēt slimību sevī, lai pēc tam to varētu arī citi, bet ēst gatavošanas talants, varbūt, tev ir tāpēc, lai sevi pabarotu..." 
Un iespējams, tas viss nekādā veidā nav saistīts. Prātam jau ļoti gribas veidot notikumu virknējumus. Bet regulāri, ejot garīgajās praksēs, esmu sapratusi, ka mums, cilvēciņiem, it kā acīm redzamas un ķermeniski sajūtamas situācijas, var būt pilnīgi nesaistītas. Vienkārši katrs notikums bija nobriedis atsevišķi. Kā stāstā par vārnu un kokosriekstu. Vārna nosēžas uz zara un tieši tajā mirklī no zara atraujas pilnīgi nogatavojies kokosrieksts. Prātam liekas, ka šie notikumi ir saistīti, jo viņš grib ieraudzīt sasaisti. Prāts grib domu virknējumus, jo tāda viņa daba.

Aprakstot, pašai liekas neticami, kā sešus milzīgas emocionālas spriedzes mēnešus var iespiest pāris rindiņās. Bet atbilde, kas mani beidzot nomierināja, nāca pavisam no citas puses. 
Mana māsa, nevarēdama sagaidīt, garo klubiņa dalībnieku izveidoto rindu pie sava čenelera, izdomāja, ka ir taču pasaulē arī citi, kas var darīt līdzīgi. Sels Reičels nāca kā atbilde maniem jautājumiem par ģenētisko saslimšanu.
Man nav angļu valodas tāpēc orientējos uz krieviski runājošo zonu, bet citiem taču ir angļu valoda un var skatīties citā virzienā. Atviegloti uzelpoju un pieteicu konsultāciju. Informācijas un enerģiju daudz. Galvenā ziņa bija par slimības rašanos, kurai nav garīgas izcelsmes. Izraisītājs ir vīruss, tik mazs, ka zinātnieki vēl to nav atklājuši, šis vīruss iedarbina infekciju ķēdi, ar kuru imūnsistēma aktīvi cīnās. Līdz ar to rodas medicīniskā versija, kas izskatās ka imunitāte vēršas pret ķermeni, jo nav redzzams tas mazais vīruss, pret ko imunitāte cīnās. Nezinu vai tas ir tikai šis konkrētais gadījums, vai arī to var attiecināt uz citām slimībām, kuras tiek ieliktas kategorijā "autoimūnās" saslimšanas. Man sevī ir viegli tam noticēt, jo vēl pirms nedaudz gadiem zinātniekiem nekas nebija zināms par neitrīno daļiņām. Tāpat informācija par to, ka organisms ir par 95% pats uzveicis šo vīrusu, ir daudzsološa. Būs izveseļošanās. 
Informācija ir personīga un sensitīva, bet pats fakts par ierosinātāju, vīrusu, man liek domāt, ka ar mūsu ķermeņiem nav tik slikti kā domājam. Katrā ziņā, vienmēr vajag meklēt dažādas iespējas uzzinat kaut ko vairāk par konkrētu saslimšanu, diagnozi utt.. Ne vienmēr ir tā kā domājam, arī ārsti ir tikai cilvēki, kas seko zinātniski pierādītām teorijām. Protams, es nevaru iet un tagad to visu stāstīt mediķim, bet manī pašā ir stabila ticība priecīgām beigām. Un zināšanas, iespējams, man palīdzēs pieņemt efektīvākus lēmumus saistībā ar ārstēšanos, būt drosmīgai un uzstājīgākai dažādās situācijās.
Manam, uz zinātni orientētajam pusaudzim, kas brīvi orientējas formulu pasaulē, ir ko padomāt. Viņš uzskata, ka notikušais ir feiks, ka situācija ir iepriekš izstāstīta. Mans vienīgais arguments ir angļu valodas nezināšana. Dažreiz valodas nezināšana ir pat noderīga.
Bet otrā rītā pēc konsultācijas viņš atkal bija pie plīts ar jaunu kulinārijas eksperimentu. Viņš teica, tas nekas, ka es nevaru to ēst. Es tikai pagaršošu, jūs varēsiet apēst. Sastingums, kurš iestājās pirms četriem mēnešiem, ir izkusis. Dzīvības plūsma atjaunojusies. 

Paralēli fiziskajiem notikumiem manī visu laiku notika arī iekšējie procesi. Iesaistoties enerģētiskajos kursos, likās, ka manas jušanas spējas aug, tāpat arī uztvere un sensorika mainījās. Turklāt tiek apgalvots, ka čenelinga spējas ir katram. Vēl gadu atpakaļ es biju pilnīgi pārliecināta, ka šādiem cilvēkiem ir Dieva dots talants. Nu uzzināju, ka tās ir vienkārši tehniskas lietas. Ir čeneleri- informatīvie kanāli, ir enerģetisko plūsmu "vadītāji", ir arī čeneleri, kuri specializējas kanālu atvēršanā. Kā Alises brīnumzemē. Stāsts, kurā viss ir iespējams.
Saņēmos drosmi un uzrakstīju vienam. Domāju, kas gan slikts var notikt. Ļoti baidījos no atteikuma, iekšēji ticēju un neticēju. Zināju, ka esmu jūtīgāka par apkārt esošajiem un mazliet citādāk uztveru realitāti, un pēc sarunas sākuma jau bija skaidrs, ka viss būs labi.
Ir, protams, satraukums, jo viss jauns, nekad nebijis. Bet ikvienam, ikkatram novēlu mēģināt, testēt, atrast sev tuvas enerģijas. Izaugsme un potenciāls, kas atveras, iedod milzīgu potenciālo enerģiju attīstībai un realitātes veidošanai.
Tam, ko uzzināju nebiju gatava. Kontaktam ar savu civilizāciju arī nebiju sagatavojusies. Tam patiesībā nevar sagatavoties. Informācija, kas tiek ielikta, atvērta, darīta zināma... visu enerģiju spektrā, gan aptveramajā gan neapzinātajā, nes ļoti lielas izmaiņas fiziskajā pasaulē. Jo prāts jau ir fiziskā pasaule, jeb pareizāk būtu teikt, ka fiziskā pasaule ir prāta radīta, iespēju matrica. Un, kad process ir sācies(jo pati vēlējos), to vairs nevar apturēt. Vienā mirklī "nobrūk" aizspriedumu, pārliecību, dogmu, jūtu konstrukcijas, kuras esi uzskatījis par savu drošo eksistences pamatu, esi apjucis, un reizē priecīgs. It kā no jauna piedzimis, bet vēl tajās pašās kurpēs. Staigā kā apdullis no viegluma un prieka sajūtas, kas rodas pēc tam, kad šoks ir izdarījis savu. Un tev liekas, ka viss būs kā agrāk un vēl labāk.
Bet pārmaiņas nes arī zināmu amnēzijas stāvokli. Apkārtējie grib redzēt tevi veco, ar sajūtām, ar enerģijām ar lēmumiem, bet es to vairs nevaru, jo es vairs neatceros kāda es biju. Tas ir stāsts par tauriņu un kāpuru. Lai kā vēlies, par kāpuru nevar kļūt. Nav ceļa atpakaļ. Un satiekot mīļus, tuvus cilvēkus, ir sajūta, ka caurspīdīga siena mūs šķir. Es tik ļoti gribētu atkal sajust to kopības sajūtu, kas mani balstīja daudzus gadus. Gribu apskaujoties sajust kā pukst cilvēka sirds emociju saviļņojumā. Bet tas nav iespējams. Tas bija vakar. Es to saviļņojuma sajūtas atblāzmu jūtu kā izsijātu sevī. Sajūtu, bet pēc rezonanses principa vairs nespēju līdzīgi rezonēt atpakaļ. Enerģija it kā iziet man cauri. Es varu tikai noskanēt kā ar lāzeru gaismas enerģijas potenciāla klātbūtni un saprast, pieņemt lēmumu iejaukties vai nē. Es varu just, bet ne iejusties. Caur šo pieredzi es sapratu arī to, ka emocijas un jūtas ir programmas, saviļņojums, mīļums, tuvība. Tās visas ir prāta veidotas konstrukcijas, tikai mums, ik vienam, ļoti patīkamas. Ir parādījies zināms caurspīdīgums. Un tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir citādāk nekā bija agrāk.
Ir zudušas mīļas pieķeršanās, bet ir pastāvīga enerģiju klātbūtne kas atgādina par vietu Visumā, no kuras esmu atnākusi. Ikdienas mazās laimītes izslīd caur pirkstiem kā siltas vēja plūsmas. Nekas nav paturams, bet viss ir iegūstams. Nav draudzību, bet ir impulss, kas liek meklēt atpakaļceļu savā sirdī.

Jāsaka, ka no transformācijām arī nogurst, no pārslodzes nogurst, no nepareiziem lēmumiem arī nogurst. Pavasarī ceriņu pirtiņā savai pirtniecei žēlojos, ka esmu nogurusi, ka gribu mieru, mieru, mieru... Vienmēr vajag padomāt kad kaut ko vēlas. Tiešām biju sevi fiziski un garīgi izsmēlusi. Mans izmisuma sauciens bija sadzirdēts. Atslābuma brīdī arī dabūju mieru, tikai nebiju iedomājusies, ka būs arī fiziskais miers. Pārvietoties tikai lēnām, tikai maziem solīšiem. Arī tas ir jāsajūt. Kā tas ir, kad fiziski tiešām nevar. Un to jau es zinu, ja nevar apstādināt ar parastām sāpēm, tad dabū tādas, kuras nav iespējams ignorēt.

Pēc transformāciju pārbagāta gada šobrīd mans secinājums ir: bija grūti, bet tas ir tā vērts. Tās druskas, ko piedāvā informatīvie čeneleri, nav salīdzināmas ar enerģētisko atbalstu, kādu sniedz civilizācijas. Izaugsme ir milzīga, sapratne paliekoša un miers uz Zemes un sirdī. Paļaušanās un sevi, savas intuīcijas balss iepazīšana, ik viena radīšanas mirkļa brīvas apziņas apjausma. Tā visa nebūtu manā dzīvē, ja nespertu soli tukšumā. Savā galvā es redzu pāreju, bez tilta, virs bezdibeņa. Esmu tur, un man ir viegli. Esmu droša. Tas ir iespējams, arī fiziskajā ķermenī, ja vien uzticies. Pilnībā notici un paļaujies. Tavs augstākais Es viegli pārnes mazo fizisko avatāriņu uz jebkuru vietu Visumā, ja vien tu to patiesi vēlies. 
Esmu par kripatu laimīgāka.

Uz tikšanos manos nākošajos PROJEKTOS.

Mīlestībā,
Inese















sestdiena, 2019. gada 13. aprīlis

Kaukāzs - ceļojums dimensijās. I daļa. Zirgi.


            Zirgi/kumeļi. Dimensiju šķērsošanas instrumenti. Draugs un ceļabiedrs izaugsmes procesos.


   

    Kaukāzu šogad sveicināju ceturto raizi.  Jau kārtējo reizi atsaucos sirds aicinājumam. Domāju ka, pavasara Saulgrieži kalnos, tas varētu būt ļoti interesanti. Atcerējos iepriekšējo reizi, rudens Saulgriežus kaut kur Armēnijas ceļmalā pirms pāris gadiem. Bija ļoti skaista kopā būšanas un apvienošanās sajūta. Mirklis meditācijas, sirsnīgi apskāvieni un iekšējs miers. Savienošanās ar sevi un Visumu, un nebija nozīmes vietas nosaukumam. Jo planēta Zeme ir mūsu mājās visos pieturas punktos.
          Šogad bijām trijās ļoti skaistās un jaudīgās vietās.  Tās ir planētas pulsa vietas, kurās atrodoties, var ļoti skaidri sajust  vienoto Zemes un Visuma kopā būšanu. Kaukāzs kā mūsu civilizācijas šūpulis, ļoti skaidri un saprotami liek atgriezties sākumpunktā, pārskatīt savas dzīves pieturas punktus, izvētīt pelavas no graudiem un atvērties jauniem izaicinājumiem. Tāpat, šeit esot, notiek savienošanās ar savu sākotni, kas liek aktivizēties pamatprogrammām, atverot un aktivizējot cilvēkam viņa Dvēseles uzdevumus nākošajiem dzīves līkločiem.

             Švarcvalde.

           Divu upju satecēšanas vietā, kur kādreiz ir bijis cietoksnis, šobrīd no senās godības ir palikušas tikai akmens drupas, taču vietas enerģētika ir jaudīga. Vietas nosaukums var maldināt. No kurienes Gruzijā nosaukums Švarcvalde? Senais nosaukums pagaisis no šīs vietas tāpat kā cilvēki un kādreizējā varenība. Varas, tāpat kā īpašnieki ir mainījušies, bet būtība nemainās. Enerģētiskie pulsa punkti pievelk un aicina cilvēkus doties nezināmajā un mēģināt katru reizi no jauna pārlēkt pāri savām bailēm un ļauties atbrīvošanās valdzinājumam.

         Pie senās pilsētas vārtiem, mūsu gidi lūdza atstāt kādu ziedojumu kā apliecinājumu, ka mūsu nodomi ir patiesi, sirdis tīras. Un arī kā lūgumu, palīdzēt un veicināt savienošanās procesus. Varēja redzēt, ka šādu nācēju ir bijis ne mazums, nokūpējušie un ar sveču vasku appilējušie senās pilsētas vārtu stabiņi ir apliecinājums cilvēku ticībai. 
          Tāpat arī, ejot tālāk, atrodam senu Mengīru, ap kuru izveidota svētvieta. Te ir svētbildes, sveces, un ļoti daudz liecību cilvēku lūgumiem augstākiem spēkiem. Vieta ir ļoti skaista. Un tā kā ir pavasaris, tad ļoti labi varam redzēt akmeņaino reljefu, ko neaizsedz koku un krūmu lapas. Ir tikai saule, vējš, akmeņi un dziļi lajā čalojoša upe. 
           Mūsu gidi bija ļoti zinoši un viedi vietējie cilvēki, kas pārzināja ne tikai dažādus vēsturiskos notikumus, bet zināja arī par spēka vietu daudzdimensionālo nozīmi. Katrai vietai ir vēsturiskais stāsts, bet ir arī pirmsvēsturiskais stāsts par kosmisko izcelsmi un planētas attīstību. Šie stāsti ir paslēpti akmeņos kā informatīvais nospiedums, kas ir pieejams tikai zinošam meklētājam. Kristāliskā struktūra glabā planētas patieso vēsturi, to var izlasīt paralēlajās dimensijās, kad tās kļūst pieejamas. Atslēdzamas ar viedu zināšanu atslēgām.
           Un tieši šeit, it kā ne no kurienes uzradās zirgs. Ļoti skaists, kopts un spēcīgs dzīvnieks. Zirga parādīšanās šķita tik dabiska un vietai piederīga, ka tikai pēc kāda laika, sākam domāt, no kurienes viņš parādījās, kā atnāca, uz kurieni aizgāja? Bija sajūta, ka viņš ir uzradies it kā no nekurienes. Vērojot ceļu, kas no abām pusēm ir ieskauts ar akmens krāvumiem, zirgs iznira kā no citas pasaules. Vienā mirklī viņš tur bija, nāca uz mūsu pusi... un...Cik mēs katrs ticam brīnumiem? Vai mēs spējam pieņemt, ka kaut kas materiāls var uzrasties tukšā vietā? Mūsu prāts noteikti metīsies rast skaidrojumus un meklēs iespējas kā visu sakārtot. Bet Dvēsele zina, ka tā var notikt. Šajās īpašajās spēka vietās brīnumi ir aizsniedzami ikvienam. 
           Tā kā viss ceļojums pagāja tādā kā "zirga zīmē", atgriežoties mājās, mazliet papētīju kādās lomās zirgs ir sastopams mūsu tautas dziesmās. Jo, no vienas puses, tas ir reāls dzīvnieks, kurš ir kopā ar cilvēku jau ļoti ilgu evolūcijas periodu. No atras puses, zirgam tiek piedēvētas arī dažādas pārdabiskas īpašības. Tēls nes noteiktu kodētu informāciju.

            Zirgi un kumeļi "Dainu kodeksā"

         Esam dziedātāji, un parasti cenšamies savas ceļojuma vietas ieskandināt ar tautasdziesmām. Mūsu ceļojuma brīnumu atslēga šajā reizē bija:

         Šķērsu dienu saule teka;
         Naktī - šķērsu mēnestiņš.
         Šķērsu teka Dieva zirgi
         Negrožoti, nevažoti.
       
         Pavisam negaidīti ieguvām pierādījumus tautasdziesmu tēlainajam vēstījumam. Savā starpā norunājām, kādu dziesmu dziedāsim, bet mūsu pavadoņi, kas latviešu valodu nezina, pēc dziesmas stāstīja, kādas tēlu vīzijas ir skatījuši dziesmu skanēšanas laikā. Tā bija kā meditācija, jo mūsu dziesmas ir mantras. Un bija brīnišķīga piepildījuma sajūta, kad sapratām, ir iespējams ar dziesmu nodot vēstījumu, otrs cilvēks, nesaprotot ne vārda latviski, spēja meditatīvajā stāvoklī ieraudzīt tēlus un informatīvo vēstījumu, par ko ir stāstīts konkrētajā tautasdziesmā. Varbūt kādam šīs lietas ir ikdiena, bet man tas bija kā jauna atklāsme, jo teorētiski par šo kodēto informāciju zināju, taču nekad nebiju piedalījusies procesā, kura laikā cilvēks, kurš nesaprot neviena vārda latviski, spēj atkodēt ielikto vēstījumu citā valodā. Kā īsts brīnums man atklājās vieda cilvēka zināšanu plašums. Spēja vienlaicīgi atrasties vairākās realitātēs un spēt redzēto un dzirdēto tulkot dažādās valodās. Un es sapratu, sajutu, ka ir vienalga kādā valodā mēs runājam. Uz pasaules ir viena valoda un tā ir Sirds valoda. Mūsu brīnišķīgā pavadone Nellija to mums parādīja. Viss ir iespējams, ja cilvēkam ir atvērta sirds.
           "Dainu kodeksā" Janīna Kursīte norāda uz tautas dziesmās ielikto zirgu un/vai kumeļu pārdabiskajām spējām. Paralēlo dimensiju salīdzinošo simboliku. Kumeļš ir kā pavadonis grūtajā ceļā uz sevis atrašanu, kā palīgs un garīgais atbalsts jātnieka izaugsmes procesā. Tāpat kā jāiemācās rakstīt un lasīt zīmes, lai izprastu tēlu vēstījumu. Tāpat arī ir jāiemācās jāt, būt ciešā kontaktā ar savu dzīvnieku. Izprast un pieņemt savu pavadoni. Apgūt spēju pielāgoties, saprast dzīvnieka dabu, viņa sasaisti ar dabas spēkiem un abu raksturu saderību.
           
           Migla, migla, liela rasa,
           Man pazuda kumeliņš.
           Nokrīt migla, nokrīt rasa,
           Es atradu kumeliņu...

          Kamēr cilvēks šaubās, mēģinot ar prātu izdomāt, kur labāk virzīties, ir maldīšanās miglā - neko neredzošā, neapzinātā pasaulē. Līdz ko lēmums ir pieņemts, migla nokrīt un kumeļš atrodas. Tāpat arī, kamēr cilvēks maldās savās iedomās un varēšanās, ir migla un nekas nav atrodams. Taču tikko sava dzīve tiek nodota Dieva rokās, arī neskaidrība pazūd. Paļaušanās un ticība savam Dvēseles ceļam ļauj atkal satikties ar savu kumeliņu, kas ir jau Dieva rokās un darbojas ar Dieva padomu. Bet kumeļš mierīgi un pacietīgi gaida, kamēr cilvēks pieaug gudrībā un ticībā, līdz var abi kopā šķērsot dimensiju  uz pasauli, kur nu viss ir Dieva rokā.

          Sajāja Bramaņi augstajā kalnā
          Sasēja kumeļus pie Svēta koka.
       
       Bramaņi uz Svēto kalnu nedodas kājām. Viņi seglo kumeļus un dodas jāšus. Kumeļš kā dimensiju pāriešanas pavadonis. Svētais kalns atrodas smalkajās dimensijās (kā Šambala Neplā). Ir nepieciešamas prasmes un iemaņas, lai dimensiju pavadoni iegūtu. Tas nenotiek zemes līmenī, šo spēju kā dāvanu dod Kosmiskās dievības, augstāki spēki. Tādejādi apliecinādami, ka dimensija un spējas mijiedarboties, ir apgūtas. Bramaņu darbības pie Svēta koka tiek uzlūkotas arī kā noteiktu gadskārtu ieražu rituālu atkārtojums. Domāju, ka tautas dziesmu vēstījums ir daudzdimensionāls.
Katrā vibrāciju spektrā ir savs nospiedums. Un likumi, kuri darbojās vienā, nedarbojas citās dimensijās. Dimensiju savienošana, tas ir Bramaņu - Svēto vīru galvenais uzdevums. Tie var būt auglības rituāli, tāpat arī gadskārtu ievadīšanas vai dvēseļu pavadīšanas un sagaidīšanas rituāli uc..  Jebkurai no šīm darbībām, ir jābūt Dieva svētītai, jeb caurstrāvotai ar dievišķo gaismu, mīlestības, pateicības, piedošanas un žēlsirdības izpausmi.
         
           Kā es iešu vedībās,
           Nav seglota kumeliņa?
           Saule deva zelta seglus,
           Mēness sudrab' iemauktiņus;
           Nu varēju droši jāt
           Dieva dēlu pulciņā.

          Debesu dievību dāvanas ir kā apliecinājums sapratnei par pasaules uzbūvi, kosmiskās kārtības likumu zināšanu. Kumeļš bieži vien tiek piedēvēta arī laika dimensija. Saule un Mēsess pārmaiņus jāj uz kumeliņa, kam "Zvaigžņu deķis mugurā".

           Mēnesītis nakti brauca,
           Zvaigžņu deķis mugurā;
           Rīta zvaigzne, vakarāja,
           Tie Mēneša kumeliņi.

          Laika dimensija mūsu pasaulē ir stingrākās važas. Tas, ka mēs ticam notikumu secīgai darbībai, ir mūsu prāta spēcīgākais radīšanas ierobežojums. Mēs ticam, ka viss notiek secīgi. Diena mijas ar nakti, ir tumsa, un ir gaisma. Tā tas ir un, vienlaicīgi, arī nav. Notikumu secīgums dod cilvēkam drošības sajūtu, ka pasaule ir stabila. Un šajā pasaulē ir noteikta kārtība. Bet tie ir arī rāmji, noteikti likumi, kas jāievēro, lai nesāktos haoss. Katrs dzīvo savā laika līnijā, veicot noteiktu iluzoru darbību kopumu. Un tikai no katra paša gribas un izpratnes par savas dzīves notikumiem, var kaut kas mainīties. Arī Dvēselei ir "savi plāni" mūsu dzīvei. Pieturas laika līnijā, kuras mūs sagaida ik pa brīdim. Man kādu laiku bija pārliecība, ka liktenis ir kaut kas tāds, ko nav iespējams mainīt. Tagad esmu pārliecinājusies, ka ir gan iespējams mainīt. Ikvienu savas dzīves nākošo mirkli ir iespējams mainīt. Tam ir vajadzīga apņemšanās un drosme. Mēs, pārsvarā, plūstam pa dzīvi tādos ierastos koridoros. Ielūkošanās jaunās iespējās sākotnēji ir nepatīkama, jo ķermenis grib visu darīt pa vecam, ierasti saglabājot minimālo programmu. Bet vai mani tiešām apmierina tikai minimālā programma? Vai tas tiešām ir viss? Bet kas ir tur, aiz apvāršņa?

         Zirgs kā brīvā Gara izpausme.

       Zirgs simbolizē arī brīvības alkas, nepieradināmo dabas spēku. Garu, ko nevar pakļaut. Zirgs  norāda uz rakstura stingrību, apņemšanos un spēju saraut važas, kas ierobežo. Zirgs ir kā neredzamais, bet sajūtamais piedzīvojuma valdzinājums. Kā iekšējais kompass, kas maigi un klusi klātesošs, virza cilvēka raksturu izaugmes un attīstības virzienā.
         Sākotnēji zirgs ir brīvs, tāpat kā cilvēka gars. Viņš brīvi klejo pa prērijām un auļo, ļaujot vējam šūpoties savās krēpēs. Bet cilvēkam gribas zirgu pakļaut, pieradināt un piesiet sev kā rotaļlietu. Tāpat arī personībai(mūsu ego prāta izpausmei) gribas brīvo gara izpausmi pakļaut, ierobežot, piesaistīt sev. Uzlikt apaušus, aizsegt acis un iejūgt iejūgā. Zirgs sākumā pretojas, viņš ir fiziski spēcīgāks. Ar plikām rokām viņu nevar pakļaut. Tāpēc talkā nāk virves, važas, cilpas un pātagas. Arī prāts garu nevar tā vienkārši pakļaut, tāpēc izdomā dažādus nosacījumus, viltības, aizliegumus, sodus. Ar viltību aplokā iemānīts zirgs, ir spiests pakļauties, klausīt, izpildīt pavēles. Viņš var nopelnīt cukurgraudu vai burkānu par pareizi izpildītu komandu. Arī gars viltīgi iesprostots ierobežojošo uzskatu sistēmās, pamazām pakļaujas un aizmirst par savu brīvo dabu. Viņš rāmi izpilda ikdienas rituālus.
          Kā gars atmostas? Kāpēc zirgs izlaužas no aploka? Tas notiek, jo neviens nevar sēdēt aplokā mūžīgi. Kādā brīdī ierodas īstais jātnieks. Iedziedas Dvēsele un atmodina snaudošo garu, sabužina zirgam krēpes un iečukst ausī atmiņu vēstījumus. Samīļo un ieskatās acīs. Nekur jau viņa nebija pazudusi. Vien rāmi vēroja kā notiek gara un matērijas mijiedarbošanās. Jātnieks, kurš atmodina aizmigušās gara brīvības alkas. Šīs brāzmainās emocijas burtiski "uzspridzina" katru šūnu dzīvnieka ķermenī un viņš pārrauj visas važas, nomet sakas, lai brīvs, pilns dzīvības dotos prēriju plašumos. Tur viņu gaida vēja aicinājums, kas uz brīdi norimst krēpēs, lai atpūstos. Un tad, pilni satikšanās prieka, viņi dodas tur brīvajā skrējienā. Vējš, kas mūžam nenorimst un Gars, kas mūžam brīvs.
          Gars, kas mājo cilvēka ķermenī atmostas, dzirdot Dvēseles čukstus, viņš sāk atļaut sev būt. Un katrs nākošais solis ir pilns skaidras apņemšanās izlausties no ierobežojošo uzskatu aploka, no ierobežojumu daudzpakāpju struktūrām.
          Bet prāts ir viltīgs, tas atkal vedina sev vēlamajā virzienā, uz nākošo aploku, kas ir lielāks, mazliet plašāks, ar vairāk iespējām. Un daži paliek, lai izpētītu cik zaļa zāle, lai papriecātos par gleznainajiem ziediem un skaidro avotu kalna pakājē. Tikai retais turpina sekot Dvēseles čukstiem, ka šeit vēl nav viss, aiz kalna ir plašumi un drīz, drīz... atvērsies spārni. Mums pat ir spārnota zirga vārds... Pegazs...
              Šajā ceļā tu vienmēr esi viens. Un pierodi, ka visas saules uzaust tevī un visas upes satek tevī. Tu kļūsti par visaptverošu bezgalīgu mīlstības lauku, kas vienlaicīgi ir gan skudra, gan gaisa plūsma, kas to maigi noglāsta. Tu esi matērija, visu enerģiju kopums, saule un visas zvaigznes vienlaicīgi. Tu redzi pagātni un nākotni vienlaicīgi un ieraugi kā cēloņi un sekas mainās vietām. Ir acumirklis, kurā saplūst visas mūžības un visa pieredze izkūst uzplaiksnījumā. Kas kā miljoniem spožu daļiņu atkal sāk savu ceļu uz individuālo radīšanas piedzīvojumu.
           Un es to varu piedzīvot un tu to vari piedzīvot. Kad viss ir viens un vienmēr. Un pasaules trokšņi apklust tevī. Ir tukšums, ko piepilda Visuma skaņas.

Mīlestībā,
Inese



         
         
             

         
         
       
         



svētdiena, 2019. gada 24. februāris

Dzīve jaunās sajūtās un jaunā ķermenī. 2.daļa


         Ejot attīstības ceļu, mums gribas gan paspēt ātrāk, gan saprast, kur atrodamies, gan ziņkārības dzītiem, palūkoties pa spraudziņu nākotnē, tāpēc mazliet ieskicēju savus pieturas punktus, mēģinot aprakstīt sajūtas, kā tās mainās, katru reizi, saprotot realitāti «no jauna». Patiesībā jau mēs nekur tālu prom neaizejam, tepat ap sevi vien grozamies, tikai pieaugot izpartnei par notiekošo, kļūstot pašiem mazliet caurspīdīgākiem, arī apkārtējie notikumi un mūsu reakcija uz tiem izmainās. Tas pats notikums kļūst dziļāks, niansētāks, tīrāks un caurspīdīgāks.

         Šobrīd ir ļoti populārs jēdziens – kvantu lēciens. Tas tiek pieminēts visdažādākajos kontekstos. Manā izpratnē kvantu lēciens ir garīgās dimensijas paplašināšanās un jaunu apziņas lauku atvēršanās. Šis lēciens ir iespēja pāriet nākošajā klasē, kad iepriekšējie mācību priekšmeti ir veiksmīgi apgūti. Šī pāreja var būt ilgstošu un mērķtiecīgu prakšu rezultāts. Taču pāreja var notikt arī spontāni, brīdī, kad augstu vibrāciju enerģiju potenciāls ir sasniegts. Par lēcienu droši vien tas ir nosaukts tieši otrā iemesla dēļ. Jo arvien biežāk notiek tieši šīs spontānās pārejas, jeb lēcieni nezināmajā. Līdz ko cilvēks spēj sasniegt zināmu apzinātu atdalīšanos no savas ikdienas, nedaudz pievērsties savai iekšējai pasaulei un sajust saikni ar Dvēseli, Dievu, Garu, Augstākiem spēkiem, tas notiek.

         Traucēklis šajā procesā ir mūsu aktīvais prāts, vēlēšanās visu saprast, visu izpētīt un izzināt. Pētīšanai un izzināšanai nav nekādas vainas, ja vien tas neaiziet dažādos abstraktos prātuļojumos vai nebeidzamā iekšējā dialogā. Jo prātam kā apziņas instrumentam arī ir sava dziļa vēlme sevi izpētīt. Cik tālu var sevī iedziļināties.
         Tāpēc ir ļoti svarīgi nepazaudēt savu vektoru un ik pa laikam uzdot sev jautājumus. Vai tiešām šī apcere ved mani konstruktīvā virzienā veikt kādas darbības, vai arī es vienkārši esmu iegrimis savā iekšējā pasaulē kā siltā vannā, no kuras negribas izkāpt?

         Ļoti daudzi meklētāji uzskata ka garīgums slēpjas iegūto zināšanu apjomā. Viņi ir spēcīgi argumentos un garīgo skolotāju citātu izskaidrojumos. Bet ļoti bieži tās ir tikai mentālas konstrukcijas, noputējuši bibliotēku skapji, pilni ar grāmatām. Un mēs tos skapjus nesam līdzi savā galvā, katram jautājumam meklējot atbildi konkrētajā grāmatā. 
          Arī es ļoti ilgu laiku tā uzskatīju, jo man nebija izpratnes par ļaušanos plūdumam, par sevis atdošanu Dieva rokās, par ticības spēku. Un šos ierobežojumus mēs iegūstam jau ļoti agrā bērnībā, iespējams, tie nāk kā neatrisināti uzdevumi līdzi no iepriekšējām dzīvēm. Šie bloki ir saistīti ar personības izaugsmi, ar to, cik ļoti tici sev, kā mijiedarbojies ar sabiedrību, un vai spēj sajust tieši savu konkrēto aicinājumu. Jo mēs katrs esam dažādi, katram ir savs, tikai viņam vienam individuāls, Dvēseles ceļš ar konkrētiem uzdevumiem. Nav divu līdzīgu. Tāpēc mērīšanās ar zināšanu daudzumu un apskaidrības līmeni ir tikai prāta izveidota telpa, kurā tas var «ņemties pats ar sevi». Nav iespējams salīdzināt divus Dvēseles ceļus, jo Dievs ir viens. Divi ceļi ir kā divi tavi mati. Kurš no tūkstošiem matu uz galvas ir labāks par pārējiem? Visi aug, bet katrs savā individuālā tempā.              
                
            Esmu citādāks. Parādās garīgais vektors.     
            Atmostoties jaunajai dzīvei, sākumā ir apjukums. Pārādās sajūta, ka esi citādāks. Tiem, kas jau no bērnības ir “dīvainīši”, atšķirības sajūta mainās, tā saasinās. Liekas, ka tik tiešām pasaule sāk jukt prātā. Un tā tas tiešām arī ir. Es visu mūžu esmu jutusies neiederīga, tāpēc šīs sajūtas pastiprināšanos saistīju ar vienkāršu emocionālu nogurumu, atrodoties mazu bērnu aprūpēšanas periodā. Un nogurums, parasti arī visas emocionālās sajūtas pastiprina, tās it kā kļūst redzamākas, asākas, traucējošākas. Domāju, izgulēšos, atpūtīšos un viss atkal būs pa vecam, bet kā jau tas ir ar maziem bērniem, neizdodas ne pietiekoši izgulēties, nedz arī atrast sev tik vajadzīgo laiku.Turklāt atļauja ienākt bērnam tavā dzīvē ir ļoti nopietns lēmums, par kuru esi vienojies ar konkrētu Dvēseli ārpus šīs realitātes. Šis notikums atnes ne tikai fizisku dzīvu būtni, bet arī veselu rindu dažādu karmisku uzdevumu, kuri aktivizējas. Tai laikā neko par šīm lietām nezināju, dzīvoju normāla cilvēka dzīvi, tikai kādā brīdī sāka ļoti vilktuz garīgo pusi. Sāku uzdot jautājumus, kas tad ir aiz tās debess malas?

            Interese par ezotērisko literatūru, praksēm.
            Kad sākas atmošanās process, tad rodas milzīga interese par dažāda veida ezotēriskajām zināšanām, grāmatām, semināriem, skolotājiem, teorijām utt.

            Es, tāpat kā ļoti daudzi tai laikā, sāku ar baznīcu. Man likās, ka Dievs dzīvo baznīcā un Bībelē ir atbildes uz visiem jautājumiem. “Aplauzos” ļoti ātri, jau pirmo bībeles nodarbību laikā mācītājs man nevarēja atbildēt uz jautājumu, kāpēc tad Dievs to zemi radīja? Un man bija pirmā vilšanās garīgumā. Sapratu, ka mācītāji paši bieži vien nezin atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Jautājumiem, kas sākas ar - kāpēc? Varbūt zin, bet nemāk paskaidrot. Un vilšanās bija nevis tāpēc, ka nezin, bet gan tāpēc, kā tēlo, ka zin, un liek lasīt atbilstošos tekstus, kas it kā skaidro šo jautājumu. Līdz iesvētībām tiku, bet atbildes nesaņēmu.
  
         Sapratu, ka gribu beidzot mācīties to, kas mani interesē. Ja visu skolas un augstskolas laiku mācījos inerces pēc, jo tā dara visi (programma), tad tagad jutu, ka mani interesē pavisam citas lietas. Iestājos astroloģijas skolā. Man vēl vidusskolu beidzot, nebija skaidrs, ko dzīvē gribu darīt, jo vienkārši slīdēju cauri padomju sistēmas skolai. Ko lika, to darīju, kur stūma, tur kustējos. Un, patiesību sakot, nekas no skolā apgūstamajiem mācību priekšmetiem arī mani neinteresēja. Diemžēl ezotērika nav iekļauta apgūstamo priekšmetu skaitā, jo garīgā dimensija šobrīd ir atstāta baznīcas pārziņā, bet padomju sistēmā garīguma nišā dzīvoja zinātniskais komunisms. Šobrīd saprotu, baznīca ir bizness, kurā savu dzīvības spēku mēs iemainām pret ticības apliecinājumu - solījumu konkrētajai konfesijai. Ar attiecīgiem rituāliem to katru dienu nostiprinot.

         Astroloģija manī lauza sterotipu par to, ka cilvēks spēj savu dzīvi kontrolēt. Mācoties par planētu savstarpējo mijiedarbību un sakarībām, nonācu pie secinājuma, ka ir augstāki, varenāki spēki par cilvēku-parasto. Ieraudzīju planētas kā kosmosa ķermeņus, kā dzīvas, enerģētiskas būtnes, kas tāpat kā zeme kustās kādā savā noteiktā orbītā un ar starojumu spēj ietekmēt ikvienu cilvēku uz šīs zemes. Sapratu, ka esmu mazs puteklis un manu pašapziņu tas nekādi nevairoja. Bet vienlaicīgi deva ļoti daudz atbilžu uz jautājumiem par fiziskās dzīves notikumiem, par dažādu cilvēku savstarpējo mijiedarbību. Pieņēmu sapratni, ka ir lietas, ko dzīvē nevar mainīt. Un viena no tām ir konkrētais piedzimšanas mirklis, kurš nosaka arī dzīves galvenos notikumus. Tai laikā domāju, ka fizisko pasauli un paredzētos notikumu izmainīt nav iespējams.

         Skolotāju un dažādu ceļa norāžu parādīšanās.
            Kad ir atvēries šis garīgais ceļš, ļoti savarīga ir intuīcijas trenēšana. Sākumā ar skolotājiem tiek saistīti tikai pozitīvie notikumi. Tā sakot, līdzīgais pievelk līdzīgo, bet pieaugot izpratnei par notikumu kopsakarībām, sākam atpazīt arī negatīvo notikumu un “slikto” draugu pozitīvo lomu savā izaugsmes procesā.

          Intuīcija ir  Dvēseles valoda. Un līdz ko Dvēsele ir sagaidījusiatbildes reakciju - cilvēks paklausa un neizvēlas prāta izdomāto risinājumu, tad arī notiek dažādu situāciju piespēlēšana. Tas liek arvien vairāk ieklausīties sevī un pieņemt sev neraksturīgus lēmumus. Vislabākā sajūta ir tad, kad saproti, ka izvēloties intuitīvo lēmumu, patiešām situācija ir atrisinājusies necerēti veiksmīgi. Un varbūt pat risinājums ir tāds, kādu ar prātu nekad neizdomāsi. Jo prāta izdomas spēja ir ierobežota. Prāts piedāvā risinājumus no jau piedzīvotām situācijām, izvēloties vispiemērotāko. Bet Dvēseles piedāvātais bieži vien ir netradicionāls, kaut kas pilnīgi jauns, jo Dvēsele dzīvoabsolūto iespēju laukā.

         Skolotāji var būt dažādi garīgie līderi vai vienkārši cilvēki, tās var būt situācijas, kas jārisina, vai  lēmumi, kuri jāpieņem. Šeit ļoti svarīgi ir klausīties kāda ir piedāvātā līdera mācība. Vai skolotājs aicina sekotājus atvērt savu potenciālu, izpētīt iekšējo stāvokli, meklēt individuālus risinājumus. Vai arī viņš noliek savu Dieva izpratni kā tādu, kurai jāseko, jāpraktizē un jāpiemēro sev. Protams, var būt periodi un prakses garīgajā izaugsmē, kurās absolūti jāuzticas skolotājam, jāatdod sevi viņa laukam, transformāciju veikšanai. Tas jau notiek automātiski, esot klātbūtnē vai komunikācijā. Patiess skolotājs nekad nesalīdzina un neierobežo izaugsmē, viņš nedod gatavas atbildes. Viņš var prasīt disciplīnu un koncentrēšanos, taču brīvā griba paliek tevī pašā un nekad nav baiļu, esot viņa klātbūtnē. 

         Nav labu vai sliktu garīgo skolu un mācību. Ir tikai katra individuālā izaugsme. Kādā periodā ir nepieciešams viens skolotājs. Bet pēc laika, kad mācība apgūta, būs cits. Skolotājs atnāk brīdī, kad skolnieks ir gatavs. 

            Neredzamās pasaules klātbūtnes aktivizēšanās.
            Ir cilvēki, kas visu mūžu iet roku rokā ar paralēlo pasauļu būtnēm un pārāk nesatraucas par dažādu mistisku parādību aktivizēšanos. Galu galā, pat Baznīca atzīst, ka kapsētās var sastapt spokus, un tās ir Dvēseles, kas nav radušas mieru. Šajā gadījumā drīzāk būs runa par sajūtu un sapratnes apzināšanos. It kā no nekurienes atnāk izpratne par pasaules daudzdimensionālo raksturu. Protams, parādoties dažādām būtnēm, gandrīz vienmēr parādās arī bailes. Bet šīs sajūtas pāriet, līdz ko saprot kas notiek. Paralēlās pasaules īpaši aktivizējas miega laikā, var būt dažādi sapņi, var būt arī bezmiegs, uztrūkšanās nakts vidū un citas izpausmes.

         Esmu sapratusi, ka vislielākās bailes rodas nezināšanā, kas ir arī neizpratne. Zināšanas par to kā notiek pasaule, ļoti nomierina. Zinot par dažādu būtņu eksistenci, par dažādu paralēlo pasauļu noteikumiem, ir vieglāk sevi noskaņot pozitīvi. Būtu nevietā runāt par nevajadzīgu ziņkāri, pārgalvīgi mesties astrālajos ceļojumos. Tāpat kā mūsu realitātei ir savi vaiksmīgas dzīvošanas nosacījumi, tāpat arī paralēlajās dimensijās ir savi noteikumi. Izšķirīgs parasti ir augstu vibrāciju enerģiju potenciāls. Dodoties šādos ceļojumos, vienmēr jāatceras par aizsardzību. Ir dažādas tehnikas, piemēram eņģeļu piesaukšana utt.. Arī satiekoties ar dažādām būtnēm, kas izraisa bailes, ir jāmēģina koncentrēties uz lūgšanām un pozitīvu gaismas plūsmu. Aizsardzība nav nepieciešama tikai pārejot uz 5D līmeni, kas uz Zemes šobrīd ir ļoti reti sastopams. Mēs vēl atrodamies ļoti zemās vibrācijās, līdz kurām spēj aizsniegties dažādas mums nevēlamas un nepatīkamas būtnes.  
          
            Mirklis šeit un tagad.
            Pieaugot apzinātībai, mēs saprotam, ka ļoti svarīga ir klātbūtnes momenta sajūtas piedzīvošana. Tā ir nerimstošo domu vilcienu plūsmas apturēšana, mēģinot paturēt savas uzmanības laukā tikai pašreizējo mirkli. Visvienkāršākais variants ir mēģināt noturēt uzmanību meditācijas laikā, to virzot pa ķermeni, vai arī koncentrējoties uz elpošanu, vērot kā plaušas izplešas un saraujas. Parasti prāts aiziet savu ceļu un sāk domāt domas, bet regulāri praktizējot, pamazām izdodas uz mirkli šo plūsmu apstādināt.

         Visās garīgajās praksēs tiek uzsvērts šis moments, jo patiesā radīšana vai dzīves dzīvošana notiek tikai šai vienā mirklī. Viss pārējais ir tikai atmiņas vai nākotnes programmas. Realitātes radīšana laika līnijā notiek nepārtraukti. Kā lāzera stars automātiski piefiksē piena paciņas izgatavošanas laiku, tai noslīdot no konveijera lentes, tāpat arī mūsu Dievišķās Dzirksts signāls atzīmē noteiktu realitātes punktu mūsu laika līnijā, to piedzīvojot. Un, jo apzinātāk mēs spējam šo mirkli piedzīvot, jo vairāk spējam būt noteicēji pār notikumiem savā dzīvē. Apzināti virzīt šo notikumu plūsmu.

         Izmainīt savu notiekošo dzīvi var tikai klātbūtnes sajūtas mirklī, kad prāts ir vienots sirdī un doma, tēlaini izsakoties, apdvēseļojas. Doma pati par sevi ir kā impulss, kas kaut kur dodas(ir virziens). Sirdī esošā mīlestības plūsma ir kā spēcīgs magnēts, kas pievelk apkārtni. Ja izdodas domu iesēt sirdī, jeb patiesi noticēt iespējamībai, tas arī  ir radīšanas mirklis, kurā realitāte mainās. Un to mēs varam iekviens. Spēja ticēt brīnumam ir mehānisms kā mainās šī realitāte.

         Novērotāja pozīcija.
         Pienāk brīdis, kad apkārtējās pasaules trokšņi aprimst tik tālu, ka ir iespējams tāds interesants stāvoklis, kurā mēs it kā esam notikumos iekšā, bet tajos nepiedalāmies. To sauc par novērotāja pozīciju. Izdodas distancēties no emociju plūsmas. It kā noliekot sevi absolūtā miera stāvoklī, no kura var “ar vēsu prātu” reaģēt uz notiekošo. 
      Sākumā šķiet, ka esi kļuvis vienaldzīgs. Un, ļoti bieži cilvēki, ievērojot šīs pārmaiņas, pārmet vienaldzību. Bet vienaldzība ir pavisam cits stāvoklis, kurā atrodoties, cilvēku neinteresē notiekošais, viņa uzmanība ir vērsta citā virzienā, un viņš nav klātesošs. 

          Atrodoties novērotāja pozīcijā, mums tāpat saglabājas interese par notiekošo, bet šī interese ir virzīta it kā no paša novērotāja (manis pašas) iekšējās pasaules pozīcijas. Skan diezgan sarežģīti, bet situāciju tu redzi nevis kā ārēju notikumu, bet vienlaicīgi esi gan iekšā, gan ārā. Gan skaties, gan piedalies. Redzi visus aspektus, negatīvos(-) un pozitīvos(+), bet tas tevi neietekmē, nerausta sajūtu aukliņas. Tu redzi, ka viss notiek, bet pats vairs nešūpojies līdzi emociju šūpolēs. Ir līdzsvars. Ja izdodas šādi nolīdzsvaroties, tad iekšējais miers līdzinās sajūtai “bija vērts dzīvot, lai to pieredzētu”.
         Atrodoties novērotāja pozīcijā ir iespējams sajust fiziski kā notiek enerģijas virzīšana. Un teiciens,kur virzi savu uzmanību, uz turieni aizplūst arī tava enerģija, iegūst pavisam citu jēgu. Šeit to var ne tikai novērot, bet arī izmainīt. Vērot, kas notiek, ja pievērsies tai vai citai situācijai. Jau neliela situāciju projekcija.

            Paplašinātā realitāte.
            Nākošais solis jau ir kopējās realitātes apzināšanās. Garīgie teksti ir pilni ar salīdzinājumiem, ka “Viss ir Viens”, “Dievs ir viss”, “Mēs esam Dievā”, “Mēs esam vienoti” utt. Teorētiski jau mēs visi to zinām. Bet šos tekstus sajust reālā darbībā ir pavisam cits. 
         Pienāk brīdis, ko var nosaukt arī par kārtējo kvantu lēcienu, citas dimensijas atvēršanos vai līdzīgi, kurā tu ieraugi citos sevi. Tu vienlaicīgi esi viss vienots ķermenis, kurā esi tu pats un visas būtnes. Tu sajūti ko otrs jūt un tu sajūti viņa domu viļņus, un pats interesantākais, ka tu redzi pats sevi, kas skatās tevī ar otra acīm. Tu ieraugi, ka skaties pats sev acīs kā spogulī. Un pazūd identifikācija - es, viņš, klasesbiedrs, darba kolēģis… Ir apzināta klātesamība ikvienā matērijas atomā. Ir sapratne par kopējo lauku, par vienotību, nedalāmību, un teiciens “Viss ir Viens” iegūst pavisam citu dimensiju, citu caurredzamību, jo šajā stāvoklī atrodoties, arī matērijas daļiņas kļūst mazliet caurspīdīgas, it kā ieraugi blīvuma potenci, elektromegnētisko magnētisko lauku, kas veido dažādas blīvuma pakāpes. 
         Es to ieraudzīju fiziskās būtnēs, fiziskos cilvēkos, vēl man nav izdevies izjust šo kopības sajūtu ar materiāliem ķemeņiem, piemēram ar galdu vai krēslu. Ar dzīvu augošu koku ir mazliet savādāka mijiedarbība. To vēl īsti neizprotu. 
         
            Mijiedarbība ar matrici.      
         Varu to pārstāstīt tikai kā pieredzes stāvokli, kurā atrados neilgu brīdi, varbūt pāris minūtes, kad esot kustībā, braucot, piepeši aptvēru, sajutu, ka atrodos uz vietas, vienā punktā, bet apkārtne kustās, skrien man garām. Atgriežoties atpakaļ parastajā stāvoklī mani piepildīja nepieredzēta laimes un prieka sajūta, milzīgs pozitīvas enerģijas vilnis, kas pacēla vēl nebijušas svētlaimes stāvoklī. Tai brīdī man likās, ka lielāku laimi nevar piedzīvot. 
         Ilgu laiku nesapratu, kas notika, kas tas bija par apziņas stāvokli. Un tikai pavisam nesen, klausoties citu cilvēku pieredzes stāstos, sapratu, kas tas bija. Izrādās, ka nejauši biju “izkāpusi no vilciena”. Es biju ārpus matricas. Es to sajutu. Matrica ir tas pats kvantu lauks, kas atbild mūsu būtības impulsam. Matrica ir dzīva, krāsaina, mainīga un ļoti, ļoti skaista. Matrica ir iespēju lauks mūsu radīšanas brīnumam, ko piedzīvojam ik mirkli. Matrica ir datorsspēle ikdienā. Matrica atsaucas ikvienam mūsu impulsam, katrai domai, jūtai un darbībai. Matrica ir dzīvs organisms, kura daļa mēs esam. 
         Matricai atbilstoša ir paruna, "Kā sauksi, tā atsauksies". Kādu impulsu sūti, tādu realitāti arī radi. Un svarīgs ir mūsu būtības kopējais impulss, kurā ir ietverta visa karmiskā pieredze, visas programmas, visi nākotnes scenāriji un brīvā griba to piedzīvot. Izpaust.  
         Mēs esam šūna/impulss Matricas iespēju ķermenī. Mēs radām, izpaužamies un ar savu dievišķo enerģiju to uzturam. Tie ir šīs realitātes noteikumi. Un kādā mirklī to saprotot, atnāk ļoti daudzas atbildes uz senajiem “kāpēc?”. Vai arī precīzāk būtu teikt, ka šie “kāpēc?” izzūd, jo saproti nedalāmības jēdzienu un aptver ka šajā kontekstā veco jautājumu vairs nav.
            Un kā jau ar visu, ko tikko esi atklājis, saprotu, ka katrs solis nezināmajā ir atkal jauns sākums tajā pašā vietā. Esmu pakāpusies vien soli tuvāk sev un ieiešana sevī kļūst par zināma veida atkarību, kad gribas arvien dziļāk, skaistāk un niansētāk izprast sevi un savu pieredzi šeit.
         Ir pieredze un ir iespējas. Un ir iespēju lauks. Šeit es aprakstīju savu pieredzi. Savus kvantu lēcienus. Bet katram šie posmi var būt pilnīgi individuāli. Mēs ikviens varam izvēlēties šo realitāti piedzīvot. Mēs tāpat varam turpināt baidīties un ļaut sev piedzīvot šo baidīšanās dzīvi. Bet mēs varam riskēt un lekt nezināmajā, mēģināt izgaršot vēl nepiedzīvotas sajūtas un atļaut sev radīt tieši tik brīnišķīgu dzīvi šeit, cik vēlamies. Bet vislabāk uzticēt vadību savai Dvēselei. Viņa saudzīgi un maigi mums iemācīs, kā būt šajā brīnišķīgajā piedzīvojumā Matrica-Zemes dzīve.
         

Mīlestībā,
Inese
         






       

   


Raksti

Laika līniju dziedināšana.

Lasītākie